Vai esat kādreiz aizdomājušies, kas patiesībā notiek ar kosmosa akmeņiem, kuri ieiet Zemes atmosfērā? Ilgu laiku valdīja uzskats, ka tie vienkārši sadeg. Taču jauni pētījumi atklāj daudz dramatiskāku un sarežģītāku ainu, kas ietver septiņas pārsteidzošas fāzes, kurās dominē kušana un vardarbīga sadrumstalotība, nevis vienkārša iztvaikošana.
Kas maina priekšstatu par meteoru krišanu?
Zinātnieki no SETI institūta un NASA Ames pētniecības centra, analizējot 75 dokumentētas meteorītu krišanas video un fotoattēlus, ir precizējuši izpratni par to, kā kosmosa ieži pārvēršas meteorītos. Viņu darbs, kas publicēts žurnālā “Meteoritics & Planetary Science”, atklāj, ka masas zudumu, palēnināšanos un atlūzu izkliedi galvenokārt nosaka kušana un plīšana. Tas palīdz izskaidrot, kāpēc meteorīti izkliedējas plašā teritorijā un kā bīstami asteroīdi eksplodē Zemes atmosfērā.
Septiņas fāzes, kas pārveido kosmosa iezi
Ienākošie kosmosa ieži atmosfērā iziet cauri septiņām atšķirīgām fāzēm, katrai no tām piemīt dominējoši fizikālie procesi, kas ietekmē ieža izskatu, uzvedību un galīgo likteni:
- Sākotnējā ieiešana: Augstu atmosfērā veidojas triecienvilnis, ieža virsma un gāze uzkarst, radot spīdumu - meteoru.
- Spilgtuma pieaugums: Ieejot blīvākā gaisā, spilgtums pastiprinās. Rotējošiem objektiem novērotas periodiskas spilgtuma izmaiņas.
- Ugunīgā lode: Kušana kļūst par primāro masas zaudēšanas mehānismu. Intensīvā gaisa plūsma norauj izkausēto materiālu pilienu veidā, kas turpina iztvaikot. Šajā fāzē var zaudēt līdz pat 40% sākotnējās masas.
- Stabila kušana: Aptuveni 60 kilometru augstumā kušana sasniedz relatīvi stabilu līdzsvaru, un ugunīgās lodes spilgtums ir gandrīz nemainīgs vai vienmērīgi pieaug.
- Sadrumstalotības sākums: Pieaugošais gaisa spiediens sāk saplaisāt iezi, izraisot gabalu atdalīšanos un atkārtotus gaismas uzliesmojumus. Pārsteidzoši, ka ieži sāk plīst jau tad, kad gaisa spiediens uz to virsmām sasniedz tikai aptuveni piekto daļu no uz Zemes atgūto meteorītu izturības. Tas varētu būt saistīts ar ieiešanas laikā radušos karstumu un iepriekšējām plaisām no sadursmēm kosmosā.
- Galīgā sadalīšanās: Galvenā ieža aizmugurējā daļa beidzot salūst, radot spilgtu uzliesmojumu un izmetot fragmentus ar lielāku relatīvo ātrumu. Šie uzliesmojumi parasti ir sarkanā krāsā.
- Nolaišanās un nosēšanās: Atlikušie fragmenti palēninās un vairs neražo redzamu gaismu. Pēc kušanas apstāšanās uz to virsmām paliek plāns ārējais slānis, ko dēvē par kausējuma garozu. Gaisa vēji var ietekmēt to krišanas trajektoriju, pirms tie nonāk uz zemes kā meteorīti.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Šie atklājumi sniedz ne tikai detalizētāku izpratni par meteoru krišanu, bet arī vērtīgas norādes par daudz lielāku asteroīdu uzvedību, tostarp tiem, kas var izraisīt spēcīgas atmosfēras eksplozijas. Izmērot, kā dažādi cietie ieži palēninās un sadrumstalojas atmosfēras ieiešanas laikā, zinātnieki var labāk izprast procesus, kas raksturo šīs potenciāli bīstamās asteroīdu “gaisa eksplozijas”.
Kā norāda Dr. Pīters Jeniskens, pat tādi asteroīdi kā 2013. gadā Čeļabinskā, Krievijā, nokritušais 20 metru asteroīds, gāja cauri šīm pašām fāzēm. Līdz ar to šī informācija ir neatsverama planētu aizsardzības jomā.
Kā Jums šķiet, vai zināšanas par šiem procesiem var mūs pasargāt no nākotnes kosmosa draudiem?
Iezīmē tekstu un spied ziņot par kļūdu.
