Astronomi ir kļuvuši par aculieciniekiem retam un dramatiskiem notikumam Andromēdas galaktikā: milzīga zvaigzne, kas aptuveni septiņas reizes pārsniedz Saules masu, gandrīz desmit gadu lēnām aprija savu daudz mazāko pavadoni, kas bija tikai ap 0,7 Saules masas liels. Šis process, ko dēvē par kopējā apvalka evolūciju, noslēdzās ar spožu zvaigžņu saplūšanas eksploziju, piedāvājot pirmo pilno ieskatu šajā fundamentālajā kosmisko pārmaiņu ciklā.
Pirmie novērojumi un teorijas
Kopējā apvalka evolūcija tika ierosināta 20. gadsimta 70. gados, lai izskaidrotu, kā veidojas cieši saistīti zvaigžņu pāri. Teorija paredz, ka, zvaigznei novecojot un izplešoties gigantiskā izmērā, tās ārējie slāņi var aptvert tuvumā esošo pavadoni. Abi debesu ķermeņi tad kopīgi dala gāzes apvalku, un mazākā zvaigzne, berzes dēļ zaudējot orbitālo enerģiju, lēnām spirālveidīgi virzās uz iekšu. Atkarībā no apvalka zaudējumu apjoma, zvaigžņu pāris vai nu nonāk vēl ciešākā orbītā, vai saplūst.
Viraja Karambelkara vadītā astronomu komanda no Kolumbijas Universitātes, meklējot Andromēdas galaktikā zvaigznes, kas maina spilgtumu, izmantojot WINTER teleskopu un NASA NEOWISE misijas datus, pamanīja šo īpašo sistēmu AT 2025abao. Tika novērots, ka milzu zvaigzne septiņus gadus pakāpeniski kļuva spilgtāka infrasarkanajā spektrā, norādot uz pavadoņa iesākto spirālveida kustību. Šis lēnais spilgtuma pieaugums ir uno no agrīnajiem kopējā apvalka evolūcijas posma rādītājiem.
Zvaigznes nāve un eksplozija
No 2018. gada līdz 2025. gada sākumam milzu zvaigzne kļuva 2-3 reizes spožāka redzamajā gaismā, tai paplašinoties, bet saglabājot gandrīz nemainīgu temperatūru. Spriežot pēc sistēmas izdalītā putekļu daudzuma pirms notikuma, pavadonim tika lēsta aptuveni 0,7 Saules masas. Berze, pavadonim virzoties cauri giganta ārējiem slāņiem, uzkarsēja apvalku, un atbrīvotā enerģija precīzi sakrita ar novēroto gaismas pieaugumu.
2025. gada aprīlī tika publicēts pētījums, kas pieļāva, ka šī sistēma piedzīvo aprijas procesu. Tomēr pilnīgs apstiprinājums nāca 2025. gada oktobrī, kad zvaigznes spilgtums strauji pieauga aptuveni 100 reizes tikai 25 dienu laikā, sasniedzot maksimumu 1,5 miljonu Saules spilgtuma līmenī. Šī eksplozija, kas atbrīvoja milzīgu gravitācijas enerģiju, notika, kad pavadonis ļoti ātri iekrita dziļi giganta kodolā. Tas izraisīja plašu sprādzienu, izsviežot ievērojamu daļu zvaigznes materiāla un radot to, ko astronomi dēvē par spīdošo sarkano novu (luminous red nova).
Lielās zvaigznes atklājumi un nākotnes pētījumi
Šis notikums ir īpaši nozīmīgs, jo iepriekš zināmās spīdošās sarkanās novas radās no jaunākām zvaigznēm ar blīviem, cieši saistītiem ārējiem slāņiem. Tomēr AT 2025abao bija veca gigantiska zvaigzne ar irdenu, jaucīgām apvalku. Tas liek pārvērtēt zvaigžņu saplūšanas mehānismus. Enerģijas analīze parādīja, ka lēnajā spirālveida fāzē lielākā daļa enerģijas izkļuva kā gaisma, bet fināla fāzē tikai aptuveni 1% tika izstarots, kamēr liela daļa enerģijas tika izmantota, lai izsviestu aptuveni desmito daļu zvaigznes apvalka. Tas apstiprina, ka enerģijas sadalījums ir atkarīgs no notikuma fāzes.
Šie novērojumi sniedz arī ieskatu par to, kā veidojas smilšu pulksteņa formas miglāji ap mirstošām zvaigznēm. Gāze, kas tika izsviesta lēnajā spirālē, sakrājās dubultzvaigznes orbitālajā plaknē, ļaujot eksplozijas izmešiem brīvi izplesties uz poliem. Tā apstiprinot hipotēzi, ka šīs formas veido binārās mijiedarbības.
Lai gan šobrīd putekļi slēpj to, kas palicis pēc saplūšanas, Karambelkara komanda turpinās novērošanu gadu desmitiem, lai galīgi noskaidrotu, vai pavadonis saplūda ar giganta kodolu, vai izdzīvoja. Nākotnes teleskopi, piemēram, Vera Rubin observatorija un Nancy Grace Roman kosmosa teleskops, spēs atklāt līdz pat simts šādu notikumu gadā galaktikās līdz 50 miljonu gaismas gadu attālumā, sniedzot vēl plašākus datus par šo unikālo kosmisko parādību. Vai mēs drīz biežāk redzēsim zvaigžņu aprijas kosmosa dzīlēs?
Iezīmē tekstu un spied ziņot par kļūdu.