Kad vērtīga tehnika satiek pagātni
Mūsdienu straujajā tehnoloģiju pasaulē varētu šķist, ka viss noveco ātri. Tomēr realitātē daudzas vērtīgas iekārtas un mērierīces kalpo gadu desmitiem. Paradoksāli, bet bieži vien šīs modernās ierīces ir piesaistītas veciem datoriem, kas darbojas ar operētājsistēmām no pagājušās tūkstošgades. Kāpēc tā notiek un ko tas nozīmē?
Mūsu rīkotā aptauja atklāj, ka daudzi tehnoloģiju entuziasti un uzņēmumi joprojām uztur dzīvē šos “datoru Metuzālus”. Iemesls nav nostalģija pēc retro dzelžiem, bet gan praktiska nepieciešamība: vecā programmatūra, kas kontrolē šīs dārgās iekārtas, bieži vien prasa īpašu vidi, bibliotēkas vai protokolu stakus, kas nav saderīgi ar mūsdienu 64 bitu operētājsistēmām. Vislielākās problēmas rada tieši ar aparatūru saistītie draiveri, kas vienkārši vairs nav pieejami jaunākām platformām.
Ilgmūžības dilemma: ko darīt ar veco programmatūru?
Daudzi no mums ir pieraduši regulāri atjaunināt savas ierīces, taču industrijas un zinātnes jomā tas nav tik vienkārši. Ieguldījumi dārgās iekārtās var būt milzīgi, un to nomaiņa nav finansiāli izdevīga ik pēc pāris gadiem. Turklāt jaunas ierīces bieži prasa jaunu kalibrēšanu, personāla apmācību un pilnīgi jaunas programmatūras izstrādi vai iegādi, kas var izmaksāt vairāk nekā pašas iekārtas.
Vecās sistēmas nereti izmanto specifiskas saskarnes (piemēram, paralēlos portus, ISA slotus), ko mūsdienu datoros vairs neatradīsim. Pāreja uz jaunu sistēmu nozīmētu ne tikai datora, bet arī visa aparāta modernizāciju, kas daudzos gadījumos ir neiespējami vai neracionāli. Tāpēc tiek izvēlēts mazākais ļaunums - uzturēt darbībā vecos datorus.
Drošība un izolācija: kritiski svarīgi pasākumi
Protams, vecas operētājsistēmas, piemēram, Windows 98 vai Windows XP, rada nopietnus drošības riskus. Tām vairs netiek izlaisti drošības atjauninājumi, kas padara tās ļoti neaizsargātas pret jaunākajiem kiberuzbrukumiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi nodrošināt šo sistēmu izolāciju. Bieži vien tās tiek atvienotas no interneta un pat no uzņēmuma iekšējā tīkla, veidojot tā saukto “gaisa spraugu” (air gap).
Datus no šīm sistēmām bieži vien pārnes manuāli, izmantojot USB atmiņas ierīces, kas pirms lietošanas rūpīgi jāpārbauda uz citām, drošākām sistēmām. Tas samazina risku, ka vīrusi vai ļaunprātīga programmatūra nonāks tīklā. Daži lietotāji izmanto arī virtualizācijas risinājumus vai emulatorus, taču tie bieži saskaras ar veco draiveru vai aparatūras saderības problēmām.
Tilts uz nākotni vai iesprostojums pagātnē?
Šis fenomens liek aizdomāties par tehnoloģiju ilgmūžību un atkarību no programmatūras. Kamēr aparatūra kalpo, programmatūras novecošanās var kļūt par nepārvaramu šķērsli. Iespējams, ka nākotnē tiks izstrādāti universālāki risinājumi vai standartizētas saskarnes, kas ļaus vecākām iekārtām “runāt” ar jaunākām sistēmām bez tik lielām galvassāpēm. Tomēr pagaidām daudziem nākas balansēt starp izmaksu efektivitāti, funkcionalitāti un drošību, turot pie dzīvības senus datorus.
Kāds ir Tavs vecākais dators, kas joprojām veic kritiski svarīgu darbu, un kā Tu risini ar to saistītās problēmas?
Iezīmē tekstu un spied ziņot par kļūdu.
