Lejassaksijas drosmīgais solis: jauni noteikumi digitālajai saziņai
Mūsdienās valsts iestādes un ierēdņi aizvien vairāk sazinās digitāli - e-pasti, īsziņas un tērzēšanas programmas ir ikdiena. Bet vai visa šī informācija tiek pienācīgi saglabāta nākamajām paaudzēm un sabiedrības pārredzamībai? Vācijas federālā zeme Lejassaksija (Niedersachsen) ir ceļā, lai kļūtu par pirmo reģionu valstī, kas mīkstinās arhīvu likumus attiecībā uz digitālo komunikāciju, un tas rada nopietnas bažas ekspertu vidū.
Līdz šim Vācijā pastāv princips: visas pabeigtās valsts un federālo iestāžu lietas ir jānodod attiecīgajiem arhīviem, kuri pēc saviem kritērijiem izlemj, kas ir arhīva vērts un saglabājams ilgtermiņā. Lejassaksijas sarkanzaļās valdības iecerētie grozījumi paredz atbrīvot “digitālo komunikāciju, jo īpaši e-pastus, SMS un tērzēšanas ziņas Messenger dienestos” no šīs nodošanas prasības, ja vien tā jau nav iekļauta oficiālos dokumentos. Valdība to pamato ar vēlmi pielāgoties mūsdienu saziņas paradumiem un nodrošināt “tiesisku drošību”. Taču kritiķi saskata lielus riskus.
Kāpēc eksperti brīdina par “ļaunprātīgas izmantošanas potenciālu”?
Arhīvu tiesību eksperts un Marburgas Arhīvu skolas docents Tomass Hēne (Thomas Henne) ir skeptisks par Lejassaksijas plāniem. Viņš uzskata, ka tas “tieši grauj arhīvu mērķi” un ir “noteikti noraidāms”. Hēne norāda, ka arhīvu uzdevums ir izlemt, kuras ziņas netiek iekļautas arhīvos, piemēram, privātās. Taču, ja iestādes pašas varēs izlemt, ko nodot un ko neatkarīgi dzēst, tad “paliks tikai tas, kas ir labi izdevies - iestādes reklāmas brošūra. Tas nevar būt pārredzamības standarts demokrātiskā tiesiskā valstī.” Viņš brīdina, ka šādā veidā var tikt zaudēta liela daļa administratīvās dokumentācijas, jo daudzi lēmumi mūsdienās tiek pieņemti tieši digitālajā saziņā, nevis oficiālos dokumentos. Līdzīgi uzskata arī Vācijas Arhivāru asociācijas priekšsēdētājs Mihaels Ruprehts (Michael Ruprecht), norādot, ka valstij nav tiesību izvairīties no dokumentēšanas pienākuma, mainot saziņas līdzekli, jo “galu galā ir svarīgi, vai valsts darbības arī nākotnē paliks pārbaudāmas un izsekojamas, vai arī svarīgas to daļas pazudīs tumsā”.
Pazudušās ziņas un skandāli: vēsturiskās mācības
Šis jautājums nav jauns. Vēsturē jau bijuši vairāki piemēri, kas izgaismoja digitālās komunikācijas saglabāšanas trūkumu un tā sekas. Pašreizējā ES Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena (Ursula von der Leyen) nonāca uzmanības centrā par dzēstām ziņām saistībā ar “konsultantu afēru” un ES vakcīnu līgumiem. Arī bijušais satiksmes ministrs Andreas Šeijers (Andreas Scheuer) tika kritizēts par dzēstiem tālruņa datiem. Pat bijušās kancleres Angelas Merkeles digitālā komunikācija, šķiet, tika dokumentēta tikai pēc Kanclera kancelejas ieskatiem, nevis atbildīgā Federālā arhīva lēmuma. Šie gadījumi parāda, ka digitālajai saziņai bieži vien ir liela nozīme valsts pārvaldes lēmumos un ka tās nepārredzamība var apdraudēt atbildību.
Plašākas tendences Vācijā: informācijas brīvība zem lupas
Lejassaksijas plāni nav izolēts gadījums. Arī citos Vācijas federālajos līmeņos un Berlīnē tiek apspriesti informācijas brīvības tiesību ierobežojumi. Interesanti, ka Lejassaksija līdzās Bavārijai jau šobrīd ir viena no divām federālajām zemēm, kurām nav vispārīga informācijas brīvības likuma, kas ļautu sabiedrībai piekļūt aktīviem administratīvajiem procesiem. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem jau tagad ir ierobežotas iespējas gūt ieskatu valsts pārvaldē. Ironiski, ka šā gada maijā veiktā reprezentatīvā aptauja, ko pasūtīja Federālā datu aizsardzības un informācijas brīvības pilnvarotā Luīze Špehta-Rīmenšneidera (Louisa Specht-Riemenschneider), atklāja, ka lielākā daļa Vācijas iedzīvotāju pieprasa lielāku valsts pārredzamību. Špehta-Rīmenšneidera pat aicināja nostiprināt informācijas brīvību Vācijas pamatlikumā.
Noslēgums: Kā mēs nodrošināsim digitālo atbildību?
Lejassaksijas valdība apgalvo, ka kritika tiek rūpīgi izvērtēta, taču pagaidām konkrēti komentāri netiek sniegti, un likumprojekta iesniegšanas laiks nav zināms. Arhivāri norāda, ka šis likumprojekts kopumā šķiet rakstīts bez nozares izpratnes un ignorē daudzus ieteikumus. Turklāt tas paredz arī papildu ekonomiskus apsvērumus vēsturisko avotu saglabāšanā, kas, ņemot vērā arhīvu ilgstošo sūdzību par nepietiekamiem resursiem, varētu radīt vēl lielākas problēmas. Šī iniciatīva liek uzdot jautājumu: kā mēs varam nodrošināt, ka mūsdienu digitālā saziņa, kas ir būtiska valsts pārvaldes sastāvdaļa, tiek saglabāta pārredzamības un atbildības nodrošināšanai nākotnē? Vai valsts iestādēm ir jādod tiesības pašām lemt, ko saglabāt un ko dzēst?
Iezīmē tekstu un spied ziņot par kļūdu.
